Datorikas fakultātē studējošie ir ne tikai inteliģenti datorzinātnēs, bet arī aktīva dzīvesveida piekritēji. Viena no aktīvā dzīvesveida izpausmēm ir pārgājieni. Pārgājiens uz Kolku ir otrs Arta Ozoliņa un Mārtiņa Zviedra rīkotais pārgājiens, kas pulcē foršo piedzīvojumu meklētājus. Paralēli šim atskata rakstam piedāvājam apskatīt gan bilžu galeriju – SPIED ŠEIT, gan pilno maršrutu kartē – SPIED ŠEIT.

Piektdien 2012. gada 29. jūnija pievakarē pārgājiena dalībnieki pulcējās Rīgas autoostā, lai ar autobusu dotos uz pārgājiena sākumpunktu – Valpeni, kas atrodas netālu no Dundagas. Lai arī kopskaitā bijām 10 gājēji, tomēr izbraucām tikai 8, jo divi jau bija izbraukuši ātrāk ar stopu palīdzību un pievienojās autobusam nedaudz pēc Tukuma.

Vakarā, pēc plkst.20.00, veiksmīgi bijām sasnieguši pārgājiena sākumpunktu (Valpeni). Lai padarītu šo pārgājienu aizraujošāku, gājiena dalībniece Vija bija iepriekš atradusi interesantu spēli, ja to tā var nosaukt: katram cilvēkam tika dots jauns vārds, kuru izveidoja samainot vietām vārda pirmo zilbi ar uzvārda pirmo zilbi. Rezultātā pārgājienā devās šādas personas: Otis Arzoliņš, Zvietiņš Mārdris, Kalja Viniņa, Pūnis Jāgulis, Streldara Mača, Gatālijs Vigunovs, Onis Jāzoliņš, Otis Gazoliņš, Zvira Mādriņa un Girgdis Valždis.

Nelieli sagatavošanās darbi pirms došanas dziļāk mežā un pārgājiens var sākties – pirmā vakara galamērķis bija Puķes dīķis! Ceļus pārlieki neizvēlamies pēc tā kvalitātes, bet vairāk pēc vēlmes iet taisnāk, un jau drīz esam nonākuši diezgan biezā mežā, kas ir labs pirmais pārbaudījums visiem pārgājiena dalībniekiem. Nākas lauzties uz priekšu pa diezgan biezi saaugušiem krūmiem, kas vietām mijas arī ar eglēm. Izlaužamies līdz kādam lauku ceļam un nolemjam doties tālāk pa to, jo saule jau sāk grimt koku galotnēs. Pa ceļam uzduramies pus sabrukušai klētij – iespējamai jaunai mītnes vietai, tomēr nākas konstatēt, ka kūts jumts ir caurs, tamdēļ dodamies tālāk. Mūs pa gabalu novēro lielas, melnas mežacūkas un krūmos klaigā dzērves.

Noskaņojums vairs nav tik pacilājošs kā sākumā, jo, saulei pazūdot, sāk kļūt vēsāks, migla sāk nosēsties pār Kurzemes laukiem un mežiem, un ceļotājiem ātrāk gribas uzsliet teltis un iekurt ugunskuru. Parādās arī pirmie jautājumi vai Puķes dīķis vispār eksistē un ir sasniedzams. Taču čujs un karte saka, ka Puķes dīķis vairs nav tālu, atkal nogriežamies no ceļa un dodamies mežā pa slapjām stigām. Emocijas sāk sist augstu vilni, ceļotājiem esot gataviem teltis celt pat meža biezoknī. Kad jau šķiet, ka biezoknis kļūst tikai dziļāks un dziļāks, mums acu priekšā paveras dīķa mala. Eureka! Atrodam pēc iespējas līdzenāku vietu dīķa malā. Bez kavēšanās uzceļam teltis un sakuram ugunskuru. Daži pie ugunskura cep līdzpaņemtās desas, un norit sarunas par ezera briesmoni, kas naktīs nāk ārā no ezera uzēst gaļu. Kamēr cit jau gatavojas rītdienai un laicīgi dodas gulēt.

No rīta apkārtnē atrastie kauli liek secināt, ka ezera briesmonis patiešām eksistē, taču mums ir paveicies, jo visi esam dzīvi. Pēc nelielas rasināšanas rīta agrumā, nelielām brokastīm un mantu savākšanas, dodamies ceļā. Rīta pirmā daļa ir diezgan patīkama, jo ejam gar cilvēka neskarto dīķi, kas ir patiešām skaists. Arī mežs nav pārāk aizaudzis un zvēru iemītās takas palīdz vieglāk tikt uz priekšu. Pa ceļam atrodam arī iespējamo pārgājiena talismanu – lapsas galvaskausu, ko nosaucām par Bastinu Džīberu. Kāpec tā? Uzmini nu! Pēc kāda laika sāk līt – lai arī ejot pa mežu to pārlieku just nevar, taču vēlāk izejot pļavā nākas saskarties ar slapjo zāli, kā dēļ arī apģērbs ļoti ātri kļūst slapjš. Arī apavi tik daudz mitrumu nespēj turēt un jau drīz vien no tiem varētu pat mēģināt izliet ārā ūdeni.

Pa ceļam vēl paspējam nedaudz atpūsties uz šķērsojamā ceļa, taču iešana pa to nozīmētu lielu līkumu, tāpēc dodamies tālāk gar Kaļķupi, lai sasniegtu Kaļķu ciemu. Pa ceļam gan nedaudz novirzāmies no plānotā maršruta taču laicīgi to pamanām un līkums nesanāk pārāk liels. Sasniedzam arī lielu saulainu izcirtumu, kur apmetamies apžāvēt drēbes un papusdienot. Tā kā Ota Arzoliņa miets izrādījās diezgan neparocīgs pārgājienam, tas kopā ar Bastinu tiek atstāts mežstrādnieku atbaidīšanai. Atstājam arī svinīgo kaulu pie Bastina, lai tas nejustos vientulīgi.

Liekam soli pie soļa, minūti pie minūtes. Sākumā pa krūmiem, tad pa izcirtumiem un tālāk pāri pļavām, taču tā kā bezceļš dara savu un cilvēki ir izsalkuši pēc ceļa, tad tālāk jau pa ceļiem tuvojamies Kaļķiem – vienam no sestdienas „kontrolpunktiem” un “pitstopa”. Enerģija sāk lēnām izsīkt. Ieejot Kaļķos, veikalu nemanām. Vai tiešām te tāda nav? Pat ne mazas bodītes? Nonākot ciemata otrā pusē, tomēr atrodam to – LaTS veikalu! Saldējumi, pārtikas krājumi un Coca-Cola! To dzeram lielā vairumā, jo pēc tik nogurdinošas iešanas ir labi uzturēt augstu cukura līmeni asinīs! Apskatot tālāko maršrutu, nākas to nedaudz koriģēt, jo daļa jau pēc pus dienas vairs nav diez ko naska uz triekšanos cauri Bažu purvam. Talkā nāk vietējais ciema pļāpa Artūrs, kura mēli jau raisījušas pāris pudeles grādīgo. Vecais vīrs bija ļoti runīgs, izstāstot gan par, viņaprāt, ērtākajiem maršrutiem, gan nomelnojot modernās tehnoloģijas, gan izstāstot pusi savas dzīves gājuma. Nav ko kavēties – Kolka pati tuvāk nenāks!

Kādu brīdi vēl turpinām iet pa ceļu, līdz sasniedzam iespēju iet apskatīt Zilo kalnu krauju. Pirmais mēģinājums, lai arī ir interesants, tomēr nedaudz dezorientējamies un pēc 1km līkuma izmešanas esam atpakaļ uz ceļa. Taču pirmais mēģinājums izrādījies visai aizraujošs, lai arī nogurdinošs un nemaz ne tik viegls, jo krauja kā jau krauja – stāva, sagāzušies koki un visam pa vidu arī nedaudz mitra un dubļaina.

Saprotam, ka laiks dara savu un nolemjam vēl kādu gabalu iet pa ceļu, jo tā ir krietni ātrāk un tad virzīties pēc kāda laika atpakaļ uz krauju. Šoreiz iešana pa ceļu gan ir diezgan aizraujoša. Asinīs vēl rit kolas enerģija un ir pacilāts noskaņojums. Otis Arzoliņš sāk sasaukties ar ceļmalā esošo govju baru, bet laikam to dara pārāk nikni, jo govis tiek iedzītas nelielā stresā un, vienai govij metoties aulēkšos, viss bars sāk mesties skriešus paraēli ceļam uz māju pusi. Haosā govis satrakojas un dažas pat sāk taranēt siena ruļļus tos izārdot kā kāršu namiņus! Dažas laikam domādamas, ka pienācis pasaules gals metas mīlas priekos.. Par laimi bars pie mājām nomierinās un ceļiniekiem virsū neskrien. Nākamais govju bars gan ir vienaldzīgāks uz šādiem izsaucieniem un pārlieku nereaģē. Arī niknus suņus nenākas sastap, jo kā skan sakāmais, ja pie rokas miets, tad visi suņi ir draugi!

Pirms izšķirošās cīņas ar gravu tiek uztaisīta vēl viena atpūtas pauze. Girgdis šo pauzi izmanto, lai konstatētu, ka no Ota Arzoliņa ir vinnējis Snikeri! Protams, Snikeru par neko jau nevienam nedod. Pārgājiena sākumā tikta pieteikts, ka par pirmo piesūkušos ērci, kas tiks uzrādīta, upuris saņems pēdējo mielastu – Snikeri! Vēl gaisā cirkulē spekulācija, ka Girgdis ir pat mēģinājis nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo izmanto laiku, kamēr ērci izvelk, lai atvilktu elpu un sakopotu spēkus tālākam ceļam. Ķirurgs Pūnis šajā laikā demonstrē savas spējas un ar mata palīdzību veiksmīgi atbīrvo Girgdi no ērces. Ar smīnu sejā tā tiek sadedzināta un ceļš var turpināties! Priekšā cīņa ar gravu!

Grava izrādās gatavais piedzīvojumu parks – augšā un lejā, pa grāvjiem un pa stāvām kraujām, pāri strautiem, akmeņiem un nokritušiem kokiem. Veiklākie lido, nogurušākie stieg dubļos, tomēr visi tiek uz priekšu. Acīgākie arī pamanās abrīnot neskarto dabu, kas šeit patiešām tāda arī ir. Tiek bildētas arī vardes un krupji, bet neizbēgami cīņa ar gravu prasa gājēju spēkus. Daži apgalvo, ka pastaiga pa meža kaķi nestāv līdzi šādiem piedzīvojumiem. Pēc atpūtas pauzes virzamies nedaudz zemāk un sasniedzam meža ceļu, kas ir noklāta ar peļķēm, kuru dziļumu nevienam negribas pārbaudīt. Tā nu vienā no šīm peļķēm pamanām neliela izmēra dzīvnieku – mazs mežacūkas bērns. Pēc profesionālas apskates (koka gals sānos) secinām, ka mazais spalvainis ir atstiepis kājas tā pa lielam vēl tās neizkustinot. Visticamāk šis ir iestidzis dubļos un turp arī atdusējies, nespējot šādos dubļos pakustināt mazās kājeles.. Zvietiņš, būdams mednieks un meža dzīvnieku eksperts, paņem cūcēnu aiz ausīm un pieslej kājās. Re, gandrīz kā dzīvs! Cūcēns dejo uz pakaļkājām un visām četrām (melnais humors). Rodas doma, ka cūcēnu varētu savākt, nodīrāt un uz uguns uzcept, tomēr nevienam negribas smērēties un kavēt laiku, jo tāpat jau esam atpalikuši no grafika, tamdēļ ar vienu rokas atvēzienu Zvietiņš to nogulda netālajos krūmos. Pēc tam drīz vien nonākam uz ceļa un nākamā pauze jau klāt.

Ceļiniekiem esot nogurušiem, vairums vēlas doties uz jūrmalu, kas ir, Pūņa vārdiem sakot, 5 kilometru attālumā. 5 kilometri pat nogurušajiem apmaiņā pret peldēšanos jūrā un smilšu mīkstumu zem krustiem šķiet tīrais nieks. Uz jūru! Pa ceļam uz jūru nonācām ceļotāju komanda sāka sašķelties daļai vēloties doties tālāk purvā. Pēc pārrunām, tomēr visi dodamies uz jūras krastu ar solījumu, ka svētdien nevis stiepsim gumiju jūrmalas smiltīs, bet jozīsim uz Kolku. Tomēr mērķis paliek mērķis un to ragu sasniegt vajag! Komanda tomēr lēnām sadalās divās daļās, knašākajiem aizjožot līdz Melsilam un vēl pa ceļam sasēņojot vakariņas. Kamēr otra grupas daļa, viņus meklēdami, pamanās atrast šķēršļu joslu – meža upi, ko ar nogāzta koka palīdzību nākas pārvarēt. Beigu beigās visi laimīgi nonāk galā un aiz Melnupes tiek izveidota nometne.
Melsila nometnē sakuram ugunskuru. Drosmīgākie metas jūrā, drīz balti un drebinādamies lienot ārā. Ūdens nav neko patīkamais, tomēr nogurušajām kājām tieši laikā. Pie ugunskura sasildīdamies, ceļotāji pavakariņo, cepjot desas, zefīra veidīgos saldumus (Marshmallows) un gatavo mežā salasītās sēnes. Tā kā starp gailenēm ir arī viena baravika, tad gatavošanas procesā parādas interesanta blakusparādība, ka baravika paliek nedaudz zaļa. Tomēr pieredze dara savu, jo jau iepriekšējā pārgājienā nācās ēst zaļas krāsas sēnes, tāpēc drošu sirdi lokam iekšā garšīgo sēņu, konservu šķovējumu. Lai gan sēnes varētu būt atstājušas arī savus blakusefektus, jo daži no sēņu ēdājiem apgalvo, ka vakara krēslā pa kāpām pārvietojas zaļi vīriņi. Tā nu garā diena ir galā un visi dodas pie miera.

Svētdiena nāk ar saules stariem un siltu laiku. Pēc mantu savākšanas, daļa dodas uz veikalu pēc pārtikas, vairāk gan ūdens un saldējuma, kamēr otra daļa dodas pa taisno gar jūru uz Kolku. Tā kā veikalā tiek papildinātas enerģijas rezerves, tad soļošana pa liedegu sanāk raitā solī un pēc kāda laika, komanda atkal apvienojas.

Lai arī tiek sasniegta Kolka, tomēr dažiem ar to nepietiek, jo mērķis jau ir sasniegt ragu. Tā nu daži turpina uzsākto ceļu līdz pašam Kolkas ragam, jo atlikuši jau tikai kādi 2 kilometri. Pa ceļam gan var vērot jūras spēku, jo krasts ir nedaudz papostīts – pludmale pirms Kolkas raga noklāta ar no zemes izgāztiem kokiem un gliemežvākiem. Daudziem par pārsteigumu Kolkas rags vairs nav nekāds rags. Kalja tam dod jaunu nosaukumu – “Kolkas ķeska”! Kurzemes tālākai Ziemeļu punkts nu sastāv no diviem radziņiem un neliela akmeņu krāvuma – vecās bākas. Lai arī vējš ir diezgan nasks, tas tomēr netraucē dalībniekiem čilot Kolkas ķeskā. Tiek uzvilktas siltākas drēbes, tiek izrakta neliela bedre, kurā ar gāzes balona palīdzību tiek vārīta tēja. Tiek tukšoti līdzpaņemtie krājumi un ir tāda labi padarīta darba sajūta.

Tomēr nav jau tā, ka nekur nebūtu jāsteidzas, jo vēl jau jāiet atpakaļ uz autobusu un jādodas mājup. Tiek noorganizēta kopbilde ceļotājiem, kas pārvarējuši visas grūtības savā ceļā un spējuši veiksmīgi sasniegt izvēlēto galamērķi. Tad nu tālāk seko pēdējais ceļa posms līdz autobusa pieturai. Tur gan seko kārējā saldējuma degustācija, jo blakus veikals un autobus vēl nedaudz jāgaida. Mājupceļš gan vijas 3 ar pusi stundu garumā, kas laikam arī autobusam ir par grūtu – kondicionēšanas sistēma atdod galus un priekšā sēdošajiem pasažieriem nākas sēdēt ar lietussargiem, jo no griestiem pil ūdens.

Pēc pārgājiena daudzi atzina, ka maršruts izrādījies grūtāks kā gaidīts, taču tika novērtēts, ka maršruts tomēr tika nedaudz grozīts, jo diez vai orģinālais maršruts visiem būtu pa spēkam līdz svētdienas vakaram. Arī neskatoties uz zaļas krāsas sēnēm un par spīti mežā esošajām ērcēm, no kurām 3 pat paspēja piesūkties trim ceļotājiem, visi dalībnieki ir sveiki un veseli! Un protams priecīgi par labi pavadīto laiku. Organizatori pēc pārgājiena izvērtēja piedzīvojumu un ar gūto piereidz lūkojas uz nākamo pārgājienu 2012.gada rudens pusē!