Bija silta (-13°) un jauka pēcpusdiena, citiem tā bija sesijas pēdējā diena, bet citiem – otrdiena. Neilgi pirms norunātā laika neliels bariņš tramīgu un silti ģērbtu datoriķu pulcējās pie Alma mater ieejas, lai, jau pēc pavisam neilga brīža, dotos ceļojumā uz Lido slidotavu.

Tā kā ārā bija uzsnidzis sniedziņš balts, un tuvējā apkaime izskatījās gluži savādāka kā ierasts, nācās lūgt palīdzību mūsu navigatoram Maijai, lai palīdz mums atrast ceļu līdz tuvējam tramvajam, šaubos, ka bez viņas mums tas būtu izdevies. Pusceļā līdz kojām atskārtām to, ka sekojot Maijai esam novirzījušies no kursa un vairs nedodamies uz tramvaju (labi, ka vēl tik laicīgi to atskārtām), tā nu griezāmies atpakaļ un turpinājām ceļu pašu spēkiem. Pēc pārdesmit metriem bijām nonākuši pie mūsu mērķa – 7. tramvaja pieturvietas. Aši salecām tramvajā un, niknu tantiņu ielenkumā, devāmies ceļā. Ceļš nebija no tiem vieglākajiem, priekšā mūs sagaidīja luksoforu spīdīgās lampiņas un lērums pieturvietu, kuras mūs lieki kavēja un īsti nebija pa prātam.

Veiksmīgi nonākuši līdz pieturvietai „Lido” aši lēcām laukā no tramvaja un devāmies nogurdinošajā ceļā uz slidotavu. Pēc 5 minūšu pārgājiena skatam pavērās krāšņais Lido. Mūsu uzmanību gan vairāk piesaistīja lielā sniega kaudze tuvējā stāvvietā, kuru bija iekarojušas divas mazas meitenes, radās ideja paķert Maximas maisiņus un slidošanas vietā doties pašļūkāt pa vilinošajām kalna nogāzēm, bet, diemžēl, ideja netika atbalstīta un slidotāju izlase neatlaidīgi devās iepretim ledus un kāju smaržai.

Nonākot pie ieejas apvienojāmies ar pārējām datoriķu kopām un devāmies slidot. Izrādījās, ka vislielākās problēmas sagādāja slidu aizsiešana – cits talkā ņēma kolēģus, cits vecmāmiņas metodes, bet citam atlika izlīdzēties paša spēkiem. Kad vairākums bija ticis galā ar piņķerīgo nodarbi, tad vien atlika doties uz ledu, kurš, par brīnumu vairākumam, izrādījās ļoti slidīgs.

Tālāk vien atlika demonstrēt savas prasmes, cits rādija, kādas piruetes samācījies, cits demonstrēja desmitiem veidu kā nokrist un veiksmīgi izdzīvot, bet vēl kāds dalījās ar savām ledus apskaušanas prasmēm. Kopumā jautrs un visnotaļ pozitīvs pasāciens. Tie, kuriem galīgi neveicās, meklēja padomu pie jaunākajiem slidotavas apmeklētājiem un ķērās leduslācim pie ausīm.

Pēc smagas slidošanas devāmies piesēst, aprūpēt „kara” traumas, atspirdzināties un atjaunot enerģijas rezerves ar Monster viru, kura šajā grūtajā brīdī nāca kā saukta. Pēc atelpas mirkļa metāmies (patiesi, daži gluži metās virsū ledum) atpakaļ uz ledus un turpinājām slidošanas priekus līdz vēlam vakaram.

Kad spēki bija izsīkuši un slidot prieks padzisis, atlika izpriecas mest pie malas un doties kopējas maltītes meklējumos, par laimi, tālu nebija jāmeklē, un jautrā gaisotnē pavakariņojām tur pat „Lido” apartamentos.

Ja šoreiz nespēju mums pievienoties, tad nebēdā, jo stāstot, ka pavisam drīz būs vēl viena iespēja doties slidošanas piedzīvojumā!